dū jū sī? its bjūtifl

pēdējā laikā atkal pārņem sajūta, ka mana dzīve nav īsta. tāda filmas izjūta. nu, zini, kad redzi sevi no malas. kad es tajā vakarā stāvēju pie tās mazās itāļu saldējuma kafejnīcas tepat ap stūri, kaut kas mani atkal atrāva no realitātes. sajūta tāda it kā paceltos gaisā pati aiz sava pakauša, visām skaņām apstājoties. parasts tumšs darba dienas vakars, nepacietīgs divgadnieks pie rokas, bet kafejnīcai slēģi aizvērti. svecītes, baltas puķes un melnas lentes. uz durvīm atvadu dzejolis Mateo. es, patiesībā, atcerējos, ka viņa vārdu esmu dzirdējusi tieši vienreiz. savāds puisis. tikai paaris gadus vecāks par mani. vienmēr sveicināja, pat ja tikai gāju garām, un vienmēr mulsa, kad gāju pēc sava šokolādes saldējuma. trīs mēnešu laikā tikai vienreiz redzēju viņu smejamies - tad, kad saraudājusies prasīju pēc trīs šokolādes bumbām vienā konusā. bet vispār es viņu nemaz nepazinu. mēs nekad nerunājām, viņš vienkārši vienmēr bija tur. vietā, kur tu esi viens kā pazaudēts cimds, rodas neīsta pazīšanās sajūta, neīsta realitāte. vientulība liek pieķerties katrai vismazākajai draudzības pazīmei. un kaut ar prātu saproti, ka nekad neesi pazinis to cilvēku, nekad neesi runājis, jūs nekad neesat bijuši draugi, tomēr pavisam vienkārši kaut kas tavā ikdienā pēkšņi iztrūkst. un ir savādi.
dzīvojot kalnos, bēru zvanus dzird visā pilsētā. un atkal tev gribot negribot tiek atgādināts par pasaules dabisko ritmu. kā mamma teica - cilvēki dzimst un mirst. viss notiek, kā tam jānotiek.

"aiskīm šop kloust? nestādā?"*
"em.. nee, zaķi, nestrādā. iesim labāk...em...iesim uz parku, labi?"
"lampinas...dū jū sī? its bjūtifl"**
"mjā"

~~~

* - "ice cream shop closed? nestrādā?"
** - "lampiņas... do you see? it's beautiful!"