kaut kad nesen tieši runāju ar Heidiju - meiteni no Filipīnām, kas tagad jau mēnešus 5 ir apmaiņas programmā, par to, ka ilgāku laiku uzturoties vietā, kur cilvēki runā tev ne tik labi saprotamu valodu, agrāk vai vēlak tu sāc ilgoties pēc kā pazīstamama. it kā jau mācījos to vācu valodu gadus 3, bet lielākoties man nav garastāvokļa koncentrēties. ar laiku pierodi iet pa ielu un klausīties tikai savās domās, un, zini, ir pat diezgan labi, neviens netraucē. bet tad pēkšņi izdzirdi kādu angliski runājam un galva automātiski pagriežas. un tad kaut kad pat par normu kļūst pieiet klāt un aprunāties ar iespējams vienīgajiem jaukajiem cilvēkiem pilsētā (ja neskaita dažādu nacionālo virtuvju personālu un dakterus, kas abos gadījumos nav vācieši). par latviešu valodu nemaz nav runas, to es te tikai venreiz esmu dzirdējusi un tad pat kurpju veikalā uz divām sekundēm. bet angļu valoda jau arī gana pierasta, "ģimenē" lietojot gandrīz tikai to. un tad tā arī reizēm sanāk "aizklausīties" svešā sarunā tikai tādēļ vien, ka skan pazīstami.
tā es te vakar, nē, aizvakar, izdzirdēju divus runājam. jauns vīrietis teica meitenei - i just want you to love me no matter what. till deah do us apart. no matter..
es tik ātri pagāju viņiem garām, ka pat nedzirdēju, kas sekoja. bet meitene noklausījās un atbildēja, pēc sejām spriežot,kaut ko labu. bet es kaut kā...aizodomājos. es laikam, ja ne uzreiz pieri sarauktu, tad ar neko piekrītošu tik un tā netbildētu. te būs kāpēc.
jau pašos pamtos ir jocīgi apsolīt kaut ko, kas ir balstīts uz jūtām. cilvēks bieži vien tikai tādēļ vien ir pastulbs, ka viņam ir jūtas un tāpēc, ka tās mēdz mainīties. nav tā, ka es neticu mīlestībai vai laulībai, kas pašos pamatos balstās uz solījuma, es patiesībā ticu, vai arī vienkārši gribu ticēt. bet te ir jaātcerās, ka..kā nu tur bija... gan priekos un bēdās, gan bagātībā un nabadzībā, slimībā, līdz nāve viņus šķirs.. tā, ja? un nevis "no matter what". "no matter what" man izklausās pēc solījuma paciest jebko, ko es tev varētu nodarīt un nesūdzēties gadījumā, ja tāds brīdis pienāk. un apsolīt ko tādu..? nu, paldies, nē.
nezinu. lai cik jocīga brīžiem man mana dzīve neliktos, man vismaz prieks, ka no manis negaida "no matter what" solījumus. ir labi dalīt līdzīgu (un saprātīgu) filozofiju. bet vispār, mīļie, varbūt daudz neklausieties. es tikko te izpildīju personības testu ar simtiem jautājumu, kurš pavēstīja, ka es esmu slikts, narcistisks cilvēks tikpatkā bez morāles, līdzcietības un uzticības citiem, kam ir problēmas ar dusmu savaldīšanu un kurš pie tam vēl ir dziļi neirotisks un izdzīvo depresīvu paranoju, un lai aizbēgtu no visa tā ieurbjas savā iekšējā pasulē tik dziļi, ka tas robežojas ar psihisku nelīdzsvarotību. toties ir apveltīts ar izcilu iztēli, pienākuma apziņu un intelektu, tāpēc labi varētu kļūt par psihoterapeitu. vai psiho. :) tāpēc, kas zin, varbūt tās domas no manas paranojas nāk. bet vispār, ja tā padomā... kā tev šķiet, tā ir laba doma teikt nelīdzsvarotam cilvēkam ar dusmu savaldīšanas problēmām, ka viņš ir slikts cilvēks?
uz nots> http://www.youtube.com/watch?v=RwnEMYWpeuY
p.s. meitene bildē, kā man reiz teica, esot es. bet vispār viņu sauc Suiseiseki un viņa dzīvo tur, kur ķirši visskaistāk zied :)
