Schloss Liderhof, jeb kā izniekot astoņus ar pusi miljonus marku sešām istabām.

beidzot kaut kas arī no ceļojumu peizīmēm :)

Schloss Linderhof, jeb Linderhofas pili 19. gadsimtā uzcēla Bavārijas Karalis Ludvigs II. Ir diezgan uzjautrinoši salīdzināt sešu istabu pili ar Francijas Luija XIV Versaļu, taču tieši no tās Ludvigs II otrais smēlās iedvesmu. Patiesībā viņš bija tāds Luija XIV fans, ka uz vienas no Linderhofas sienām ir pat viņa portrets. Otra lielā personība, par kuru Ludvigs II sajūsminājās, bija Rihards Vāgners. Savā pilī vinš novietoja Aelodionu - savādu pianīna un ērģeļu miksli klavieru izskatā - ar domu, ka tad Vāgners varētu apciemot pili, lai paspēlētu instrumentu. Pats Vāgners gan nekad tā arī neatbrauca, pat zinot, ka apzeltītais aelodions visdrīzāk ir visdārgākais piemineklis viņam, kāds jebkad pastāvēs.. :) Tas gan neliedza Ludvigam II skandināt viņa mūziku visur un vienmēr. Pat tagad (ar muzeja darbinieku rokām.. ). Un pat alā. Jā, tur ir arī ala. Ar ezeru un pat laivu tajā. Tur Ludvigs esot vizinājies un klausījies mūziku.. :) bet, atgriežoties pie pils, bez Vāgnera mūzikas istabai nebija nekāda pielietojuma. Tāpat kā sapulču telpai, kas bija gluži simboliska, jo tajā Ludvigs II nevienu sapulci tā arī nesasauca, tā tur vairāk atradās tādēļ, ka karalim tādai pienākas būt.

Viena no pils interesantākajām telpām ir karaļa guļamistaba, lielāka nekā vairumā hrusčovku viss dzīvoklis kopā un ar 7 metrus augstiem griestiem. Pa milzīgajiem logiem paveras brīnišķīga ainava uz ūdenskritumiem pils dārzā..un spoguļos atspīd griestu gleznojumi. Un par spoguļiem runājot, tie ir izvietoti visās pils telpās, iestrādāti tik perfekti, ka nekas neduras acīs. Patiesībā, visā pilī nekas nekur neduras acīs un nešķebina kā lielākajā daļā tāda veida celtnēs. Linderhofā viss ir saskaņots līdz vismazākajaām detaļām.
Pils visiespaidīgākā telpa nenoliedzami ir spoguļu zāle. Pats Ludvigs to vairāk izmantoja kā dzīvojamo istabu, kur viņš pavadīja daudz laika lasīdams. Sākumā, tajā ieejot, tā nešķita nekas īpašs. Tie paši apzeltītie kokgrebumi kas visur, taada pasha stila lustra un gleznojumi, tikai mazliet vairāk spoguļu. Bet tad, kad nostājos starp diviem pretēji vērstiem spoguļiem...man, goda vārds, gravitācija apakžokli pie grīdas gandrīz pielīmēja. Skats ir prātam neaptverams..tu, šo vārdu vistiešākajā nozīmē, redzi bezgalību!
Tur stāvot, es zināmā mērā aptvēru, kā Ludvigs varēja tur noslēgties vientulībā no visas pasaules, dienas pavadīt guļot, bet naktīs aizdegt sveces un lasīt tur grāmatas..es arī varētu..Principā, tā Ludvigs arī 40 gadu vecumā tur noslēgtībā nomira. Nekad neapprecējies, bez bērniem, izvairīdamies pat no kalpotājiem. Nevienam arī īsti nav skaidrs, kas tieši bija viņa nāves iemesls. Bet varbūt tur arī nemaz nevajag rakties.

Bildes pils iekšienē uzņemt ir aizliegts, to arī respektēju. te shis tas no aarienes