tā biju es!

džīzes kraist, ož pēc sēra! tas laikam no negaisa. vai arī bezmiega, grūti pateikt, tad visādi brīnumi rādās. man vajadzētu izbeigt to snauduļošanu vairākas reizes dienā, tad varbūt arī pa naktīm miegs nāktu :D

lai nu kā, vispār es gribēju runāt par pavisam ko citu. kāds no jums vakar filmu "The Soviet Story" redzēja? satriecoša filma šī vārda vistiešākajā nozīmē. nav jau tā, ka es nebūtu zinājusi par filmā notiekošo, vēsturi kārtīgi mācījos, bet, redzot reālus dokumentālus kadrus, kaut kas iekšā tomēr salūzt. Kā mana mamma teica - vai vispār ir iespējams iztēloties, kas tas ir par pārdzīvojumu, par kuru cilvēkiem ir tik neaprakstāmi grūti runāt visu mūžu, lai cik gadu paietu?

un beidzot kaut kur skaļi izskan viedoklis, pie kura es pieturos jau sen - viņi nav likušies mierā un neliksies. viņi vēl (vai atkal) rosās un te vēl labu brīdi nebūs droši. paranojā ieslīgt negribu, tāpēc šai tēmai vienkārši metīšu mieru. pagaidām.

p.s. tas gan nav gluži primārais iemesls, kādēļ drīzumā uz Vāciju dodos, tomēr, ja kaut kad dzirdat panorāmā, ka Marksa un Engelsa statujas Berlīnē ir nogāztas, ziniet, tā biju es. atkal jau jāsaka, ka beidzot kāds ir skaļi pateicis to, par ko es domāju jau sen. tās statujas ir smiešanās tieši sejā par visu, kas noticis. nav neviena pārliecinoša iemesla, kādēļ tām tur vēl būtu jāstāv. pavisam nopietni.